piedodiet, rasbainieki, bet vakardienas vakarā sirds, kājas un ķermenis saduga no ārprātā intensīvā kvīkenda, ka es īsti neatceros ceļu teātris - gulta, kur nu vēl dotos solījumus

cēsis vienmēr ir bijušas labas. vai nu es braucu vasarā karstumos pa Malas zālīti vāļāties, vai, kā darījām šoreiz, lieliski satupt pie ugunskuriem vai koka grīdas. cēsis var būt īsas, var līt lietus, var nosalt kājas, bet vīkends uzreiz bijis garāks, draugi priecīgāki, iesisties darba ritmos grūšāki.
un (!!!)
varbūt bērnības atmiņas par šoseju nostrādā savu, bet tas bija ļoti paņemt-azotē-un-vienmēr-atcerēties mirklis: braukt taisni, klausīties krievus, skatīties tālumā un vispār nerunāt.