šonedēļ biju stipri nolēmusi rotāties ar tautjostām vai vismaz brošām.
labi, sākšu no rītdienas.

intensīvi nodzīvojot nedēļu (tur laba daļa paldies jāsaka izrādei, mēģinājumiem un alum),
sestdienas rītā pateicu skaidru nē, ka nebraukšu, lieciet mani mierā, līdz paļāvos v sapurinājumam un no mirkļa, kad stāvēju pliks un apjucis istabas vidū, līdz mirklim, kad kāpu lejā ar somām uz pleciem, bija pagājušas 15 minūtes.
nekas tāds nav noticis tieši nekad. no aizmirstām lietām tikai sīkumi - karošdakšas un otrs peldkostīms

čipsis un dullais labā dabā, jes, tas būs vienīgais koncerts no sākuma līdz biegām

viss, attaisīju šnā, zobs sāp kā traks un žoklis arī un vispār šausmas