tātad - slidot

ziema drīz būs cauri, bet v, joprojām naivi cerot, ka es neesmu tizla, nopircis slidas. mūsu tuvākais slidlaukums ir brīnišķīgā grīziņkalna slidotava, tāpēc vakar, slidas pārmetot pār pleciem, devāmies tur.
tur viss ir kā mājās. zēni paši ar lielām lāpstām tīra sniegu (atceramies, ka vakar stipri putināja), spēlē salkas un aicina mūs, tēvi māca bērniem hokeju, īpašs eksemplārs bija tētis, kurš, noteikti dikti sašutis, ka viņam piedzimusi meita, savu piecgadīgo atvasi sapucējis īsta hokejista tērpā tā, ka tikai zelta bize no ķiveres aizmugurē lien laukā.
nevar nokrist un sasisties, jo ir daudz lielu sniega kupenu. tas man likās ļoti aktuāli, taču v tomēr uzvarēja kaujā, kurš pirmais kritīs. beigās, spēlējot salkas divatā (es ķeru v), nomaucāmies abi un kārtīgi. vietējie zēni pieslido tuvāk, lai palīdzētu, bet apstājas un netraucē, jo mēs histēriski smejamies.
palikām līdz slēgšanai. slēdz viņi gan īstā bērnu laikā - jau deviņos vakarā. un tad un tad - apetīte milzīga, vaigos sarkanums un viss piektdienā dzertais vīns no asinsrites laukā.

šodien, par lielu pārsteigumu man, kājas joprojām vieglas.

garā stāsta īsais saturs - grīziņkalna slidotava ir burvīga, žvikts slidot!