es vienmēr mājas lietās izgāžos ar blīkšķi.
cepu austiņas. protams, ka sviesta mīklas vietā nopirku smilšu mīklu, un, to pat nepamanot, austiņu vietā izcepu sapļekātus smilšu mīklas cepumus ar cukuru.
gribēju uzdzīt adrenalīnu, tāpēc izvilku no plauktiem kaut kādu vecu garnier balinātāju un šķiedu matos. protams, ka matu krāsa pēc tā nav mainījusies (tieši tad, kad, gaidot iznākumu, biju jau paspējusi sapriecāties, cik stulbi izskatītos blondīgāka).
un kad es gribēju atrast kādu smeldzīgu dziesmu, ko paklausīties, visām vecajām smeldzēm dažādu notikumu rezultātā ir piekabinājušās arī citas sajūtas, un tīru smeldzi datorā vairs neizdevās atrast.

varbūt tā ir tā laika burvība, ne jau visi sūdi aizmirstas, bet apviļājas ar citām emocijām. tīru mantu vairs nedabūt