nedēļas garuma blaumaņiela vakardien beidzās necerēti skaisti, bez liekiem cilvēku pūļiem un dzertām glāzītēm. atvadoties katrīna -
nu tad čau, mēs vairs nedraudzēsimies.
kas, protams, tiesa un trāpīgi. un žēl - blaumaņielas leiputrija šo nedēļu bija kā mazs berlīnes augs, pārstādīts rīgas zemē. tāds maziņš un trausls, un mīlīgs, kā teikt.

bet komanda Čaika (šodien gan vajadzēja mūs saukt par slimajiem buržujiem vai pusdzīvajiem lēnplākšņiem), manā un v sastāvā piedalījās fotokrosā. abi klepojām kā lazaretes uzņemšanas nodaļa, šķaudījām un izšņaucām degunus, šķiet, biežāk kā runājām.
bet skaisti vēsā mierā, ļaujot visiem mūs apdzīt, izpildījām uzdevumus, plus - satikām miķeli uz vīlandes/vidus stūra - cik necerēti skaista tikšanās! - un pārmijām pārus (bez lieka) teikumus, joprojām jūtot aiz muguras citus krosa dalībniekus smagi elsojot, lēnā tempā izošņājām pagalmus ap viesturdārza ziemeļu galu, dzērām kafiju, pazaudējām puškina pieminekli, ...
un vienalga nebijām pēdējie.

īsumā - uzdevumi stipri par vieglu, lai neteiktu, ka uzdevumu vispār nav, viss tik klārs un tīrs - skrien un fotografē! bet vismaz savus slimības novājinātos ķermeņus (cenšos dramatizēt, atzīstu) izvilkām no mājas.
skaista diena taču!