katru vakaru ir nogurums, bet tik un tā es klejoju pa ielām. tikai tā atveldzēties.

cerams, ka līdz manai aizbraukšanai liepas būs beigušas ziedēt, jo es taču nespēšu pamest šo reibumu!

ja skaitam pilnās dienas, tad tās sanāk trīs plus vēl svētdiena līdz sapņu fabrikai un vīnam pirms tam, ko vajadzēs.
panika uznāk dažreiz tikai pirms miega. un nevis par pašu ceļojumu, bet gan par tikšanu līdz tam - visi mazie un vēl pat krietni lielie darbi, kas čīkst pēc padarīšanas.
es nezinu, uz ko es parakstos.

mani nebeidz pārsteigt cilvēku jaukums.
stāsts
mums radās emergency situācija ar parīzes naktsmājām, jo manas draudzenes saimniece stingri noteica, ka nekādus viesus savā mājā viņa redzēt negrib. tad nu šī draudzene ieteica sakontaktēt vienu citu latvieti iekš parīzes un tagad tā meitene ņemās un domā, kur un kā mums palikt, runā ar CS cilvēkiem un jau ir paspējusi labus vārdus aizlikt dažiem francūžiem.
mēs neesam tikušās.
tāda kā palīdzība no debesīm.