nedēļas nogale sanāca skaista. un varbūt tik tāpēc, ka gan sestdien, gan svētdien dienas ir sāktas šausmīgi agri.
(sestdiena minēta jau agrak)
bet
svētdiena, vakardiena, tika sākta vilcienā rīga-sloka. kauns jau atzīt, bet austra slokas papīrfabrikā nebija bijusi.
nu skaisti jau. tik tiešām. kā robis teica - tā lieta, kas norauj Tavu jumtu nost visvairāk, ir sasodīti nesakarīgās būves, sasodīti nesakarīgos augstumos jumti, labirinti un trepes. un uz tiem jumtiem, tiem jumtiem, aug koki. dažādos līmeņos. šausmīgi daudz dažādu līmeņu koki. ja Tu paskaties laukā pa logu un redzi apakšā mazu pagalmu, tad visticamāk pēc tam attapsies, ka tas ir tikai trešā stāva jumts, kas tā apzaļumojies, ka kā pagalms rādās.
tad uznāca lietus, draugi aizbrauca mājās, bet mēs vēl līdz dubultiem, pa parastiem mežiem, parastām ielām un parastu jūras krastu līdz dzintariem. un rokās papīrfabrikā sagrieztie ābeļu zari.

pēdējā laikā sanāk šausmīgi daudz visa kā. ļoti daudz brīva laika, kas iegūts, nenormāli atliekot darbus. tāpēc - vienmēr mani pavada gan brīvības sajūta, gan iekšējais nemiers par nepadarīšanu. plānotājs pilns ar izklaides plāniem, bet kur paliek austras pienākumi? un vēl, tam visam uzliekot punktu uz i (vai jumtiņu uz s, vienalga), šodien uzrodas kārtojams eksāmens ceturtdien. šodien uzrodas prezentējams referāts ceturtdien. jau sen zināma, bet - uzrodas neuzrakstīta eseja (nodošanas termiņš bijis 23. februāris).
bet rīt sarunāti tikai pusdienu randiņi un vakara vīni, protams.
laime, kur Tu kavējies.

aij, es tikko runāju pa parasto, mājas telefonu!