pirmajā rindā uz grīdas sēdēja meitene zaļā kapučdžemperī, čirkainiem rudiem matiem un brīnumu pilnām acīm, bet es kā dāma balkonā, kāju pār kāju pārlikusi, klusiņām, gandrīz iekšēji dziedāju līdzi.
starp mums bija pieci seši gadi. viņa bija gandrīz es.

p.s. bērnību tikai ar cukurvati atļāvos.

kad saliek kopā kk ar astro'acoustic, pie tu neguli sanāk krustojums.

šodien nopirku Sergeja Kruka Par mūziku skaistu un melodisku. Padomju kultūras politika. šķiet, pilnīgi nevajadzīga grāmata, bet es tik ļoti nespēju atturēties no iedziļināšanās padomju mūziku-tautai lozungos! pie tam, tur ir bilde, kā Ivanovs komponistu savienībā dzer kafiju no mazītiņas krūzītes.

1948. gads. LPKS vēstule Koministiskās partijas vadībai
[..]
Komponistu savienības līdzdalība kustībā par piecgades plāna izpildīšanu 4 gados.
Komponistu savienības pamatuzdevums - veicināt tādu jaunu skaņdarbu rašanos, kas palīdz mobilizēt tautu tālākajai sociālisma celtniecības attīstībai, kas atspoguļo un apdzied mūsu strādnieku, zemnieku, inteliģences pašaizliedzīgo darbu, darba varonības piemērus, kas vērsti, lai tālāk stiprinātu padomju dzimtenes varenību! [..]
-
un viss ir formālisms.
baisi paliek, iedomājoties, ar kādām zobusāpēm šito nācās rakstīt.

stāvi
gaidi
nāc