es aizmirsu savu lielāko bērnības prieku. es aizmirsu svecītes daugavmalā.

es zināju, ka tik traki nevar būt, un vakardienas lka studentu I filmu skate bija tieši laikā un tieši laba. varēja identificēties ar tēliem, skatīties pazīstamas takas, brīnumainā kārtā iesapņot bērnību un kārtīgi izsmieties/nobīties.
piecas acis dodu "distancei"!

joprojām ir cilvēki, kuri liek pāriet apetītei vai uzdzen vēmienu. un ne jau sava glītuma vai neglītuma dēļ.