es vienpadsmitajā klasē gāju uz mākslas terapijas kursiem. savā ziņā dikti interesanti, savācāmies kopā kādas piecas līdz astoņas dāmas un mācījāmies kā ar papīru, mālu, krītiņiem, guašām un līmi vai pat pasaku rakstīšanu var veikt savdabīgu iekšējo psihoanalīzi. šķiet, ka kursus nepabeidzu, bet kādu pusgadu divreiz nedēļā likās, ka no sevis kaut ko saprotu. tagad man vajag lieti noder daudz kas vienkāršāks - sex and the city un plānās pankūkas ar tikko vārītu ābolu džemu.
varbūt pārlieku naivi

no citu kļūdām nemācās. šķiet, no savām arī ne, līdz tās neierauga citu dzīvēs.
kā uz paplātes uzliktu stulbumu, ko vienmēr ir bijis kauns atzīt.