es kaut kur iekšā uz sevi sadusmojos par to, ka neraudāju. un viss, ko man gribējās pēc tam, bija šņabis no pudeles kakliņa.
ko lai tagad gaida?

es kādreiz rakstīju savādāk. garākiem un sarežģītākiem teikumiem. ar pašizgudrotiem jaunvārdiem un tikai sev zināmiem kodiem. pie reizes arī stipri tiešāk. varbūt es pati par sevi vairs negribu zināt tik daudz.
bet
es stipri gribētu aicināt sētniekus tik skaistās rudens dienās nestrādāt. savādāk tikai naktīs var izbaudīt riteņa dūkšanas un lapu čaukstēšanas duetu. pie tam viņi ir izlīdzinājuši lielās bedres pie dailes teātra, man vairs nav ikdienas tramplīnu.
bet
rīt daudz lietu. iešu ka nu gulēt.
// nu jau izjukušas grupas vārdiem - vajag "ar kroni galvā, zobenu saujā, inkvizēt prāta mēslaini".