no manhetenas filmām viena bij' tāda sērīga un smeldzīga. spāņu filma - sieva vairs nemīl vīru, vēl vienai spēcīga vientulība, mirst kaķis. ar to spāņu skaistumu, ka man pat atmetās cinisms un iesitās acī asara. mamma lasīja meitai priekšā pasaku par to, ka viss sākumā bijis pa divi un joprojām mēs meklējam otro. sasieti ar zelta pavedienu. bet jaukākais - tur nebūt nav iejaukta mīlestība, visas tās abolīšu otrās pusītes, jo - Tu vari nekad neredzēt, kas ir tavs otrais, Tev vienkārši ir jāzin, ka viņš/viņa ir. un tas dzen pasaulei uz priekšu.
naivi varbūt.

smieklīgi, ka man nekam nav laika, tikko bija augusts, skrienu visam pāri, ik pa mirklim kaut kas notiek, jaunas lietas, visādi notikumi.
bet ja man jautā, kas jauns, tad nekā jau nav!