cilvēkam pašam dzīve patiesībā ir neatsaucama. kad problēmas kļūst tik lielas, ka tās pašas krājas kaudzē un beidzot cilvēks redz tikai pats sevi vai neredz pat to, tad dzīve no viņa aizplūst caur pirkstiem kā smiltis.
lai arī pašlaik bija uznākusi tumsa, gaisma nelikās pazudusi, bet bija it kā ietinusies naktī. tā man šķita. dzīvē vienmēr ir bijušas gaišas naktis, bet tad atnāk tā reize, kad cilvēks pirmo reizi to pasaka pats sev.