nē, bet tiešām. kāpēc es nekad neesmu iemācījusies dzīvot mierīgi, būt vispārējā klusuma harmonijā vai vienkārši iztikt bez histērijām. un tas nav tāpēc, ka es nebūtu mierā ar sevi. es esmu, vienkārši ātri, līdz galējībām, pārlieku emocionāli - tā es dzīvoju. dzīvoju un viss.
tas gan neizslēdz to, ka gribētu būt ēteriski gaisīgi jauka. noslēpumaina

žēl, ka darbadienas beigās negribas uz baseinu. jo ļoti ļoti vajadzētu

man ciba patīk tāpēc, ka bieži sarunājos pati ar sevi.
un šeit to var dokumentēt un nolikt plauktiņā "normāli"