labi labi labi

klusumi, apakšā prieki

sestdienas vakara kino publika ir jocīga, jauka, smieklīga
sagribējās melleņu pīrāgus, jā, tieši šī filma
ļoti

es nezinu, kur lai noslēpj vai kā lai notur, kā lai to ieliek kastītē ar uzrakstu 'nepazaudēt'. es pat nezinu, vai šīs sajūtas var nodēvēt kādas jaukas emocijas vārdā, vai vienkārši es kļūstu veca un mana laime vairs neslēpjas zem trakumiem, zem emocijas trijiem forte un četriem piano, varbūt es arī ar laiku kļūšu par mezzo forte, kļūšu mierīga klusumā

šis gads ir arī daudzu ceturtdaļgadsmita sagaidījums

pilnīgi sabijos. tas nozīmē, ka arī man kā-d-reiz būs 1/4 gs vecums

cik labi, ka kādam ar vārdiem 'cīņas klubs' vēl nāk prātā breds pits un rōzā ziepes, jo tas, kas šobrīd manā acu priekšā mēģina dziedāt un gorīties kameras priekšā, ir briesmīgi.

jebkurā gadījumā, dzīve nav teātris, lai arī cik ļoti mana dzīve ir teātris, tā nav teātris