netikt ar sevi galā nebūt nav tas, ko es es vēlos no rīta saņemt uz paplātes. respektīvi, es vispār negribu tā.
bet priecē fakti par spēšanu normāli dzīvoties, ceļoties pat piecos. laikam, ka "parādi parādi man kur ir tas tilts parādi man kā tas sākas un kā tur nokļūt" man līdz ne tikai izsvīst un lekt, bet arī normalizēties. phe, cik labs termins, teiciens, aij, kā gribi.

dod man spēku sadzīvot ar sevi
(kam es to prasu?)

nāk domas - viss manī ir slikts

ir

tad ik pa brīdim gribas pie eovinas atpakaļ skriet it kā viņa spētu mani zem spārna palikt. phe, es pati sevi zem spārna palikt nevaru, nesmejies, nesmejies

bet varbūt eovinā ir daļa tā manas bērnīgi-jaunības brīnumraga