vakar rakstīju un rakstīju, ilgi, jēē, tad pazuda ciba, pirms paspēju ielikt gara darbu vispārējai apskatei. tagad negribas vairs teikt, jēē, atzīt, ka kļūstu vāja un pakļāvīga

bet nedēļas nogale
piektdienā
ar revolucionāru pagrabu un plakātu taisīšanu tautas sapulcei, ar apreibšanu no pūšamkrāsām un jaunu saukļu gudrošanu (atlaist tautu!, katram tramvaja vadītājam ap īstai stūrei!), ar satikšanos preses bārā un turpināšanu pa visurieni, līdz atrasties m6 pagrabā (pagrabu diena), kur mūsu tik daudz, ka uz viena spilvena pa diviem sēžot, tiek risinātas sarunu sarunas un domu maiņu maiņas.
sestdienā
aizgulēties un nokavēt TS sākumu, bet dzirdēt zatleru un dziedāt gaismas pili, pa slapdraņķi vilkties ar sen sašķīdušiem plakātiem, dzerot brendiju no kara laika blašķītes, sildīties akadēmijā kopā ar maģistriem un datoriem, pucēties nejēgā uz līvas dzin dzin, liekot mākslīgās skropstas un ķemmējot melno boa, dziedāt līdzi visām deviņdesmito gadu dziesmām, dzerot stipras skrūves un dejojot ar visiem dresskodu ievērošajiem (uzvalki un princeškleitas), naktī aizdoties uz teātra bāru pie m, bet kādu citu dažu labu vest mājās.
svētdienā
gulēt, skatīties māsiņu olsenu komēdijas, negribīgi aizvilkties uz operu, klausoties rfo un superīgo marimbistu, nodomāt, ka šitas nu ir viens labs koncerts