āāā
es mācos nedusmoties, bet tagad atļauju sev mazliet vaļības. nevis dusmoties, bet gan kriksīti padrūmēties, klausoties saybia

bet vispār - man nav spēka cīnīties, visu laiku pierādot savas domas, un apstāklis "es vienkārši neticu cilvēkiem" nedara lietas vieglākas.

un ja man apniks?
pfu pfu pfu

paga, es neesmu tik viegla kā tik tikko.
īstenībā esmu nikna kā lapsene.

cīnīties, nē, sadzīvot ar aizdomību man nekad nav nācies, nezinu kā un dzīvoju diskomfortā

pieņemt, ka zemūdens akmeņi var būt tikai astoņi, nevis, kā viņam likās, deviņi, protams, nav opcija. un ja viņš neatrod, tad lōģiski, ka tikai slikti meklē, nevis pieņem domu, ka viss ir tieši tā kā izskatās