kādu nedēļu kopā ar murakami meklēju aitu, un šodien ar trešo rīta cigareti laikam atradu.
muļķības, neatradu!
vienīgais, ko sapratu, ka man nekad nesaprast aitu. vai nekad viņu neatrast sevī

vai tas būtu neprāts piekrist vēl vienam darbam, lai arī ne ļoti apjomīgam, bet smuki regulāram (fuij) un ar iesaistītu krievu valodu?

*parakņājas kabatās, meklējot jau tagad pazudušās stundas*

mna liekas, ka darba vietas izvēlē svarīga ir iespēja, ka pēc gadiem desmit es varētu tur vest savus bērnus
ciemos