manā dzīvē es varu visu - nu tur glābt visus ģimenes menedžmenta čē pē, strīdēties ar valstiskām sistēmām par skolām (tas ir garš stāsts, izstāstīšu, kad viss būs beidzies), braukt ballēties uz Atēnām un ēst un dzert un priecāties un staigāt daudz daudz daudz, tad pabeigt (gandrīz) remontu, rušināt dārzu, gulēt, lasīt (vakar iesāku Valentīnas Freimanes "antigones likumu", un man tā patīk), veselīgi ēst, sportot, iet uz teātriem, koncertiem, tirgiem, iepirkt bērnu izlaiduma tērpus (un sev jaunas kleites) un tā, bet
es vairs neatceros, kā sauc manus draugus.
tāpēc -
sestdien mēs beidzot atkal veram vaļā vārtus un taisām dārza balli. ja jūs gribat nākt, lūdzu, dodiet ziņu!
es visus mīlu, bet tiešām tiešām nevaru vairs atcerēties neko.
manai galvai trūkst kapacitātes.
(tas ir ielūgums, ja kas)
lielās septīmas - Post a comment