pirmdien naktī sāka vemt lielie cilvēki, otrdien nespēks tāds, ka nevar izkāpt no gultas, bet pievakarē no bērnu dārza atnāca vemjošs vidējais, vakar pa dienu atvilkās karsts karsts jaunākais, šorīt izgāju izskriet piecus kilometrus, galva nereibst, slikti nepalika, fuf,
tagad tikai - fingers crossed - ka vecākais nevems un varēs startēt olimpiskajā bērnu dienā, un lai es spētu noskriet svētdienas pusmaratonu.
es tomēr dažkārt nesaprotu dzīves jokus - pusi aprīļa puņķojos, netrenējos, tad ceļoju ļoti daudz, netrenējos, domāju, labi, noskriešu uz "svaigumiņu",
tagad ceru, ka vispār noskriešu.
lielās septīmas - Post a comment