mēs trešdien savā platajā vakarā bijām slēpot, ogres zilie kalni, viss skaisti, divas ar pusi stundas prieka, sarunu un vispārējās romantikas (mūsu romantika ir jebkurš divats) un tad mašīnā, kad iebraucām jau sētā, ienāca prātā, ka te tā iederētos "nosūkties". mēģinājām, bet atklājām, ka vairs nemākam! un ka vairs tas Nešķiet Tā, Kā Tīnībā!

tasirkā. ir kaut kā viss mainījies? mēs vienkārši iemācījāmies normāli skūpstīties un šito aizmirsām?


// jorpojām siltā atmiņā glabāju zīmīti no zēna, ar kuru pirmo reizi bučojos,: "es nekad ne ar vienu neesmu tik kruta sūcies kā ar tevi" un neveikls sirsniņas zīmējums ar piltušku (šajā stāstā nedrīkst lietot "pildspalva")