braucām mājā no labasdabas un domājām, vai mēs vispār darām pareizi, ka dodamies uz festivāliem. es domāju, dodamies, kamēr bērni ir mazi. nav tā, ka viņiem nepatīk, patīk. varbūt pat pārāk. Ūpis ir traks, skraida riņķī, grib visu un visu laiku, un šito klausīties, un šito skatīties, un tad ēst un tad smiltiņās un. un vecāks nedabū neko no tā, ko gribētu sev. Āpsis, protams, ir vieglāk menedžējams - kur noliek, tur ir. tad nu festivālā dzirdējām tikai Juuk (protams, kā jau veciem andergraundistiem pieklājas, Š-am ir jāmeklē jauni ceļi, kuri var izdoties un var neizdoties, bet žēl, ka viņš nejūt, ka neizdodas. jeb es esmu mēģinājusi vairākas reizes Juukam dot iespēju, bet nē. tur nekā nav.) un nedaudz no Skyforger, kur Ūpis lēkāja smiltiņās un kratīja pačku. vakar stāstīja, kā viņam patika festivāls un ka gribētu atkal.

un tagad tā būs vienmēr, ja, mēs neko no festivāliem neredzēsim, ja. ar skaudību skatos uz bērniem, kas iet pie rociņas līdzi, uzvedas mierīgi, dzīvojas blakus vecākiem.
no otras puses - reāli saprotu, kā es visiem besīju savos padsmit. jo es biju tāds pats viesulis kā Ūpis tagad plus vēl ar alu vēderā :) killing combination