at-kārtojums - 21. Aprīlis 2017

Manu sajūtu, ka neeksistēju, ik pa brīdim apstiprina apkārtējo nevērība. Es it kā varu iet ar diviem draugiem kaut kur kopā, bet viņi nepamana, ka aizeju līdz miskastei izmest banāna mizu - turpina runāt divatā. Tas nekas, ka nedaudz gaitā atpalieku - negaidīs. Zinu, ka tā manas personības vaina, bet tomēr, kā var būt tik vienaldzīgs pret kādu cilvēku, pat ja es nebūtu draugos.

Es galīgi neeksistēju, klaiņoju kā rēgs starp miesām.

Ceļā uz Liepāju.

Vēl kāda pusotra stunda līdz galamērķim. Tētis piedāvāja vakar pievienoties braucienam. Sen neesmu bijusi Liepājā un neko no tās neatceros. Kā tētis teica: "Tev laikam bērnības amnēzija līdz 15 gadu vecumam ilga." Piekrītu, piekrītu.
Klausāmies kādu no manām playlistēm un klusējam, kamēr es kaut ko drukāju datorā/lasu dzeju. Diezgan patīkami.

Esmu atpakaļ viesnīcā pirms iešanas uz kādu bāru(edit: restorānu). Pabraukājos ar dēli pa Liepāju. Sākumā biju domājusi, ka kaut kur apsēdīšos kādā kafējnīcā, lai palasītu, bet tā vietā izdomāju izpētīt apkārtni. Man šeit patīk, nedaudz Cēsu vaibs, bet nu + jūra (un vairāk cilvēku uz ielām). Bāc, bet pie jūras bija tik skaisti, es netieku tam pāri.