Astora

Un vainas sajūta ir visbriesmīgākais kas sirsniņa var dzīvot.. varbūt pasaki savai tai vainas apziņai, lai viņa sakravā mantiņas un lai vācās prom no tavas sirsniņas... varbū, varbūt aizies arī... tikai vajag gribu un cerību pie kā pieķerties... un palūzd palīdzību eņģeļiem, pieķeries pie eņģeļu rociņas, tie izvilks tevi no mokošās pasaules...

ceru jau ceru. Bet tik ļoti gribas justies labi un likt otram justies labi, tā lai tas būtu abpusēji. Bet kaut kā sanāk tā, ka tam otram tas nešķiet būtiski, bet es te tik mokos ar savu apziņu, naktis neguļot un domājot kur bija mana vaina. jo šobrīd šķiet, ka tikai un vienīgi es biju tā sliktā. un atkal gribas vienkārši iznīkt asaru peļķē. Vienmēr : - Tu to ne tā, tu tur nepareizi, tu vēl kaut kur...tie jau kas vaino, neredz ,ka arī pieļauj kļūdas. Es savas atzīstu un ja tiešām tās ir, tad gatava arī labot. Bet - atkal slikti, atkal nav pa prātam. Centies kā gribi, atkal būs slikti. un atkal sāp - vainas apziņa, sirdsapziņa, skumjas... un atkal es vainīga, tikai es.. par visiem simts procentiem. ja kaut mazu daļiņu noņemu no pleciem un samīļotu gaišāks taptu skatus uz dzīvi. Bet kas tev dos -vai dzīva vai mirusi, vai mokies vai ceri... vienalga...

Aii kaut es varētu visus tos kas cieš aizvest uz zemi, kur nav sāpju, ne ciešanu, ir tikai brīnumi un saules siltums... kaut varētu...būtu jau jauki ja zinātu koordinātas šādai brīnumu zemei...