Astora

ceru jau ceru. Bet tik ļoti gribas justies labi un likt otram justies labi, tā lai tas būtu abpusēji. Bet kaut kā sanāk tā, ka tam otram tas nešķiet būtiski, bet es te tik mokos ar savu apziņu, naktis neguļot un domājot kur bija mana vaina. jo šobrīd šķiet, ka tikai un vienīgi es biju tā sliktā. un atkal gribas vienkārši iznīkt asaru peļķē. Vienmēr : - Tu to ne tā, tu tur nepareizi, tu vēl kaut kur...tie jau kas vaino, neredz ,ka arī pieļauj kļūdas. Es savas atzīstu un ja tiešām tās ir, tad gatava arī labot. Bet - atkal slikti, atkal nav pa prātam. Centies kā gribi, atkal būs slikti. un atkal sāp - vainas apziņa, sirdsapziņa, skumjas... un atkal es vainīga, tikai es.. par visiem simts procentiem. ja kaut mazu daļiņu noņemu no pleciem un samīļotu gaišāks taptu skatus uz dzīvi. Bet kas tev dos -vai dzīva vai mirusi, vai mokies vai ceri... vienalga...