Astora

pat ja Tev ir draudzene, pusizjukušas attiecības par kurām žēlojies, kaut man nav labāk un Tu to zini, es pakaļ Tev neskriešu un aizrīšos ar savām emocijām. Izdzēsīšu Tavu telefonu no mobilā kataloga un izlikšos ka man ir vienalga, dziļi vienalga. Uzlikšu Rammstein ,paķeršu kādu aliņu un domāšu, ka Tu esi man kļuvis vienaldzīgs dažu stundu laikā. patiesībā, esmu pietiekoši liels cilvēks, lai saprastu, ka man nespīd, lai arī Tu tagad pārvācies uz jaunu dzīvesvietu kā man saki, lai arī Tev viss beidzas ar viņu, to meiteni, es pierādīšu sev, ka varu iznīcināt to emociju mazumiņu kas man ir pret Tevi. tas prasīs laiku, mazliet asaru un piepūles, bet es apsolu, ka centīšos par Tevi nedomāt, negaidīt īsziņas vienos naktī un izlikties, ka ir vienalga. sūds ar to, kas vird iekšā ,to galvas reiboņu vien no tā, kad reizēm ielūko manu profilu draugos, man ir pilnīgi vienalga (es vismaz centīšos tā domāt). Es atgriežos pie tā, kas man bija iepriekš un jau visu šo laiku, es izlikšos viņa priekšā, ka man viņš ir mīļs un dārgs, es teikšu, ka man visu laiku viņu trūka un atkal varbūt būs tā kā agrāk, bet Tu sameklēsi sev jaunu skaistuli, jo Vecrīgas ielās viņu ir pāri pārēm. Bet es apsolu, ka viss tas, kas ir pie manis, tas taps mūžam noklusēts un iznīcināts.
Un varbūt šī būs tā situācija pēc kuras es iemācīšu citus par to, kā iznīcināt nevietā radušās emocijas un kādam būs reiz vieglāk ,jo es ceru, ka arī es tapšu no tām atbrīvota.
Bet visvairāk šajā situācijā mani gan iepriecina ir tas, ka Tu nekad neizlasīsi šo tekstu un nekad neuzzināsi par šīm emocijām. pat pie alus kausa, kad satiksimies, pat tad kad es būšu smagā reibumā, pat satiekot Tevi pie Depo sliekšņa , es klusēšu kā akmens ceļmalā -mēmi un mūžīgi
....