Astora

es zinu, ka nekas traks jau nenotiks ,ja mūs šķirs tie pāris simtu kilometru uz dažām dienām. nu nebūs nekas traks. bet bāc ,vakarnakt tā pārdzīvoju, tā skumstu.
sirds grib, lai katru dienu esam kopā, bet ja nesanāk? nu bāc nu....
kā lai viņai iestāsta, ka vēl dažas dienas.
nē, viņa neklausa.
vot baigā, neļauj elpot un domāt par ko citu.
kāpēc pie viņa varu domāt par jebko citu - mācībām, darbu, hobijiem ,draugiem, kāpēc ne atsevišķi.
es nesaprotu. prāts tas nav.
eh, muļķa sirds.

absolūts stulbums, kāpēc esmu iedomājusies ,ka vēlos sīci. kāpēc es to jūtu un nafig man viņu vajag līdz skola nav beigta.
jā, dažiem iet smadzenes un prāts pa pederi .arī iekšējā apziņa domā absolūti nepareizi šajā jautājumā, jo jūt, ka ir laiks. nē, esmu teikusi, līdz nebeigšu skolu un nebūs karjera, lai ieskrienās visas vēlmes.
jācinās ,kā nekā, esmu tak karotāja :)
kādu laiku autiņiem nē, līdz pati izdomāšu, ka vajag.
prāts pret jūtām.
iespējama cīņa, ne no vieglākajām, bet karotājam pa spēkam uzvarama