es zinu, ka nekas traks jau nenotiks ,ja mūs šķirs tie pāris simtu kilometru uz dažām dienām. nu nebūs nekas traks. bet bāc ,vakarnakt tā pārdzīvoju, tā skumstu. sirds grib, lai katru dienu esam kopā, bet ja nesanāk? nu bāc nu.... kā lai viņai iestāsta, ka vēl dažas dienas. nē, viņa neklausa. vot baigā, neļauj elpot un domāt par ko citu. kāpēc pie viņa varu domāt par jebko citu - mācībām, darbu, hobijiem ,draugiem, kāpēc ne atsevišķi. es nesaprotu. prāts tas nav. eh, muļķa sirds. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |