Astora

mna pasaule gaišos toņos, kad par Tevi vien domāju. tāds grūtums un smagums, kad ceņšos šo visu atbīdīt. sēdēju seminārā un gandrīz raudāju cik smagi bija. vakarnakt neguleju, bet gandrīz sāpēs mocījos.
kaut viena ziņa, kaut kaut kas. ja zinātu, kā cenšos likvidēt šo mīlestību, šīs jūtas. saliku blokus, bet šķiet, ka to, kas uz sirds, kāds bīda nost. nesanāk - vai tās ir zudušās spējas? nē, tās man pirmdien vēl nāca klāt, tad kur ir tā vaina, vo nesaprotu.
šodien, vakarā, es atkal raudāšu kopā ar debesīm, par rozā mākoņiem, kas melnu miglu klāti.
un atklal mēs ar Tevi tiksimies, es un Tu - sāpes.
apsolu nekur nepazust, bet gulties Tavās skumju skavās.

man besī, ka viņš ir tik smuks. tāda sajūta, ka visas viņu grib. vaaa....

vai ir kas tāds ko piedzīvot vēl vērts, kad esi kā tumsā? vai vērts peldēt, lai meklētu krastu, pat nezinot virzienu kā uz dullo mesties. ai, ko vairs, man nelabas aizdomas, ka drīz šī fucking pasaule mani miskastē izmetīs. es uz sabrukšanas robežas, dzīve bez jēgas un prieka. bez sapņiem un cerībām, bez mirklīgas laimes un sajūtas, ka kādam Tevi vajag. vien asaras un dvēseles mokas par aizgājušu prieku, tukšums un ilgas, kam piepildīties nav lemts.