Nu tad beidzot noskatījos to Hermaņa iestudējumu Parīzes operā.Man patika. Pat ļoti.
Gan jau, ka tie Parīzes svilpēji pirm pirmizrādes bija par daudz un nereizē pārlasījušies vācu avīzes (es nelasu vācu avīzes).
Bet varbūt man patika... kaut kā savādāk: Faustu pirmo un pēdējo reizi lasīju pa diagonāli kat kad vidusskolā, un konkrētās Berlioza operas libreto godīgi aizmirsu izlasīt. Dziedātais texts, kā parasti, ir pilnīgs sviests un tam nav nekāda sakara ar uz skatuves notiekošo. Tad nu, skatoties izrādi, izdomāju pats savu libreto (tb stāstu), un ar to man izrāde ļoti patika.
Tātad, Faustam viss bija noriebies un viņš gribēja "pamēģināt kaut ko jaunu, nebijušu". Mefisto viņam piedāvā vienvirziena braucienu uz Marsu. Fausts tā kā piekrīt, bet tad satiek Margaritu un dikti samīlās (viņa Faustā ar). Mefisto jūt, ka viss iet šķērsām un kat kur nozūmē Margaritu. Fausts par to izmisumā. Mefisto piedāvā parakstīt Līgumu, ka Fausts tomēr brauks uz Marsu, un tad ar Margaritu viss būs OK. Fausts paraksta, aizbrauc uz Marsu un tiek pazudināts. Morāle: nebrauciet uz Marsu, tas jūs pazudinās.
Pie šāda "rasklada" tā ir ģeniāla izrāde no visiem aspektiem.
Vizuālais noformējums spēcīgs. Un tie jaunie baletnieki vienkārši super ( ja no izrādes izmestu visus dziedamos gabalus, sanāktu laba modernā baleta izrāde uz Berlioza mūzikas).