Divas epizodes.

Pirmā epizode: rajona centra pilsēta, foršs krodziņš. Ienāk trīs jaunieši, apm. 20-23 gadu jauni. Mugurā visiem trim tādas vietējās bodēs neredzētas jakas, ap kaklu zelta(?) ķēdes, visi trīs smaidīgi un bezgala apmierināti ar dzīvi. Bārmenis viņus labi pazīst un plati smaidīdams uzrunā:

- nu ko, Ī R I J I E Š I, kā tad nu pa Latviju... jums jau laikam katram pa 500 gr, vai ne, ko?

Puiši gan paņem tikai pa 100 gr kāda stipra dzēriena, bet izskatās laimīgi, ka viņus uztver kā kaut ko diezgan speciālu, īpašu.

Otrā epizode: Rīga, vidēji liela uzņēmuma kantoris, direktora kabinetā notiek pārrunas ar kandidātiem uz izsludinātajām vakancēm. Koridorā gaida apmēram 20 cilvēki. Iznāk sekretāre un saka:

- tie, kam CV rakstīts, ka kādu laiku strādājis Īrijā vai Anglijā, var negaidīt, tādus ĪRIJIEŠUS mēs neņemam!

Klusāk vai skaļāk lamājoties apmēram puse pamet telpas.

Un man iepatikās šis termins ĪRIJIEŠI. Tie it kā vairs nav latvieši, bet nav arī īri.