Vakar atgriezos no divu nedēļu brīvdienām un atkal klīdu pa Kantori.... kur es esmu?, ko es te daru?, kāpēc es te esmu....?

Bet nu šodien jau ir labāk. Sāku beidzot kaut ko darīt, lai apdarītu kalnus, jo manā vietā jau te neviens tāpat neko nedarīs......

Daži secinājumi par Rietumsahāru: Man Tur Patīk, jo Baltais Cilvēks tur var justies kā Īsts Baltais Cilvēks. Piemēram: melnais un diezgan melnais cilvēks (tur ir arī daudz arābu) man drīkst pietuvoties un uzrunāt tikai 2 (divos) gadījumos:

1) es viņam ar žestu vai saucienu (!!!) dodu skaidru norādījumu nākt šurp;

2) man jau pusstundu ir tukša kokteiļa glāze un, kad viņš ir veicis pus-distanci līdz manīm, un es vēl viņu neesmu aizraidījis prom (ar žestu vai uzbļāvienu!!!!).

Laiks tur dievīgs ap +28 reizēm +30 bet pa naktīm vēsāks: +15. No vienas puses okeāns, bet no pārējām tuksnesis..... protams, dzīvojot 5 zvaigžņu klubā to tuksnesi tā īpaši nejūt, es iedomājos, ka dzīvoju oāzē, kurai blakus ir okeāns.

Tad vairākas dienas Paris. Šo to uzbaudīju arī no Étonante Lettonie ("Pārsteidzošā Latvija"): Les Pierres Parlantes kas ir "Runājošie Akmeņi", nu dikti jauka instalācija - interaktīva, krāsaina, tehniski oriģināli izpildīta. Runājošie Akmeņi ir izvietoti pašā, pašā Paris centrā, nu centrālāk vairs nevar: starp Louvre un Palais Poyal, uz īsti piemērota laukumiņa blakus Rivolī ielai. Tad vēl apskatīju Spectographie ko veidojis Collectif RIXC un Katrīnas Neiburgas gleznu izstāde La solitude ("Vientulība"), vispār abi bija interesanti.

Tad atpakaļ un mājām, sestdien pamatīga piedzeršanās ar Green Peace aktīvistiem un aktīvistēm.... svētdien TIKAI brokastu šampanietis, grāmatas un TV.....