Braucot publiskajā transportā pamanīju divas jaunkundzes. Tādas glītas, abām tadas brīnišķīgi skaistas acis.......labi ģērbtas, vienai rozā jaciņa, otrai salātzaļa, abām gaumīgas somiņas, utt. Viņas itkā (!!!!) par kaut ko sačukstējās. Bet tas tika darīts tā ka viss vagons dzirdēja (un uzmanīgi klausījās arī protams). Tēma bija, -  ko vakardienas tusiņā viens džeks viņai teicis un ko viņa tam atbildējusi. Tā sanāca, ka izkapām vienā pieturā. Tā sanāca, ka iegājam vienā un tai pašā pārtikas lielveikalā. Tā sanāca, ka nokļuvām pie vienas un tās pašas kasses. Starp mums bija vēl divi pircēji. Pie kasses viņas abas par kaut ko sarkdamas ķiķināja. Viena pirka mazu pudelīti minerālūdens, otra paketes. Trīs cilvēki rindā aiz viņām pacietīgi gaidīja. Kad kasiere bija izsitusi čeku, tad viena no viņām kaut ko atcerējās un žilbinoši smaidot lūdza uzgaidīt. Viņa pazuda kaut kur... atgriezās pēc dažām minūtēm. Izrādas viņa bija aizmirsusi košļenes. Pieci cilvēki rindā aiz viņām pacietīgi gaidīja. Bet tad bija jāpieņem svarīgs lēmums (!!!) aveņu vai zemeņu!!!! Viņas ķiķinādamas to apsprieda un izvēle krita par labu zemeņu. Septiņi cilvēki rindā aiz viņām pacietīgi gaidīja. Kasiere pierēķināja arī to un tad nu būtu tā kā jāmaksā, bet tad viņas nevarēja saprast, kura tad maksās par šiem pirkumiem. Viņas tur tā jauki tirinājas un ķiķināja. Deviņi cilvēki rindā aiz viņām pacietīgi gaidīja. Tika izlemts, ka maksās tā ar rozā jaciņu. Bet tad viņa nevarēja atrast maciņu. Draudzene tai palīdzēja meklēt izberot somiņas saturu uz kasses. Tad jaunkundze atcerējas, ka atstajusi maciņu pie draudzenes mājās. Vienpadsmit cilvēki rindā aiz viņām pacietīgi gaidīja. Draudzene palīdzēja bezcerīgo somiņas saturu dabūt atpakaļ somiņā. Tas viss (zemeņu košļene, aizmirstais maciņš utt) bija tik amizanti un jocīgi (viņām!!!), ka jaunkudzes visu laiku ķiķinaja, bakstījās, tirinājās un bija redzami intriģētas par šādiem dzīves pavērsieniem. Divpadsmit cilvēki rindā aiz viņām pacietīgi gaidīja. Tad jaunkundze ar salātzaļo jacinu bija gatava maksāt, bet izrādījās, ka viņai nepietiek naudiņas.... Bet ir taču bankas karte!!! Jā! Jaunkundze skaļi čukstot atzinās kasierei, ka Aizmirsusi Kodu, bet tomēr mēģinās to atcerēties. Viņai IZDEVĀS ar Otro piegājienu. Piecpadsmit cilvēki rindā aiz viņām pacietīgi gaidīja. Jau krāmējot pirkumu glītajās somiņās tika konstatēts, ka nopirktas nepareizās paketes..... un viņas lūdza tās samainīt......nu jau vairs tikai TRĪS cilvēki rindā aiz viņām pacietīgi gaidīja. Sirms kungs pirms manis atskatījas, pasmaidja un teica: nu ko kad tur.... tās taču ir meitenītes. Viņa intonacija bija apmēram tada it ka viņš runātu par kādu mīļu cilvēku, kurš ir vecs slims invalīds vai garīgi slims... nu ja, ko tad tur  VISPĀR var gribēt....

Pēdējā gada laikā esmu iemācījies būt pacietīgs. Vai kāds var uzminēt - kāpēc???!!!