Dārziņš - Dž. Keruaks "Dharmas blandoņas"

"...tikai toreiz varbūt šim ceļojumam bija svarīgāks iemesls; jutu, ka gribētos apgulties takas malā un to visu atcerēties. Mežos tā mēdz notikt ar cilvēku, meži allaž izskatās pazīstami, sen pazaudēti kā miruša paziņas seja, kā vecs sapnis, kā pāri ūdeņiem aizpūsts aizmirstas dziesmas pants, bet visvairāk meži līdzinās pagājušās bērnības vai pagājušo vīra gadu zeltainajām mūžībām un visiem mirušajiem, un visiem dzīvajiem, un sirdssāpēm, kas sākušās pirms miljons gadiem, un mākoņi, kas aizslīd virs galvas savā tik pazīstamajā vientulībā, šķiet apliecinām šo jūtu patiesīgumu. ..."
(c)