...
« previous entry | next entry »
Mar. 19., 2019 | 11:32 am
dzīvoklī parādījušās peles. jau nedēļu skapītī m zem izlietnes, kur atrodas dārzeņi, mētājas bemburi. arī pieliekamajā.
un tad arī pati vienu ieraudzīju vakarā, ejot mazgāt krūzi, viena maza sēdēja virtuvē un skatījās man tieši acīs. es pasmaidīju un atvēros priekā, tad ātri atgriezos tagadnē un sapratu, ka tas ir nepareizi, ka pele ir virtuvē. man taču mājās mazs bērns, un pele grauž manus dārzeņus, viņa var pārnēsāt dažādas slimības, pat mēri! tas nav droši, ka pele ir mājā un arī viņas atstātie bemburi pie ēdiena nav labi.
es par to runāju ar opi un jau nākamajā dienā pieliekamajā parādījās 3 dažāda izmēra slazdi ar sieru virsū.
vēlu vakarā dzirdēju lamatu aizkrišanas blīkšķi.
negāju skatīties. no rīta paskatījos pieliekamajā, lamatās bija peles. lielajās bija mamma un vienās no mazajām lamatām peļu mazulis.
es skatījos un sajutu atvieglojumu, skumjas un ātri ieslēdzu galvā programmu - tā ir labi, tā ir visiem labāk un tā ir drošāk, tā ir pareizi, pelēm nav jānāk mājās.
nākošajā dienā lamatās atkal bija divas peles.
šorīt viena pele.
šorīt paskatījos uz viņu ciešāk.
mazā galviņa bija iespiesta starp metāla stiepli un koka pamatni, pelēkais kažociņš kā dzīvs. arī pelīte kā dzīva, tikai nekustējās vairs. ķepiņas palikušas pēdējā pozā, kurā beidzās dzīvība.
mazgāju traukus.
atmiņā atnāca aina no skolas gadiem. bijām kartupeļu talkā.
pa lauku brauca traktors, grieza apkārt zemi, uzraka kartupeļus un mēs, bērni, ar groziem gājām nopakaļ, lasot kartupeļus.
un tad es ieraudzīju, ka malā izmesti, atsegti smuki veidotā ligzdiņā 3 mazi nesen dzimuši pelēni. es metos klāt ligzdiņai un skaļi kliedzu, lai traktors apstājas, lai nesabrauc, nelaidu nevienu ziņkārīgo tiem klāt , apgūlos blakus un sedzu tos ar savu jaku, lai pasargātu. peles mamma turpat netālu skraidīja šurpu turpu.
toreiz es nezināju, ka vajadzēja pelēnus atstāt turpat, kur tie bija - uz lauka. tikai panest malā tos būtu vajadzējis, nolikt drošā vietā, kur tos nesabrauc.
es tos saudzīgi ieliku kabatā un aiznesu uz mājām. mājās slepeni atradu vecu kurpju kasti, ieklāju tajā vati un ieliku pelēnus, pārliecinājos, ka tie ir vēl dzīvi, jo kustējās sirsniņa mazajos plikajos rumpīšos. blakus noliku bļodiņu ar pienu.
kad atnācu no rīta pie skapja paraudzīt, kā viņiem iet, tie bija beigti. rumpīši vairs nekustējās.
es ļoti, ļoti raudāju. tādu bezcerību kā toreiz, es laikam sajutu pirmo reizi dzīvē. tā bija pirmā reize, kad saskāros ar to, ka nāve ir nāve un pat ar savu vislielāko sirdsdegsmi es to nevaru apturēt. ir apstākļi. ir situācijas. viss ir tā, kā tas ir, un es tur nevaru neko izmainīt.
aiznesu pelēnus labi tālu mežā un apglabāju zem zemes pie līka bērza, uzliku ko diviem zariņiem uztaisītu krustiņu.
es biju aizmirsusi šo notikumu ar pelēniem.
šorīt tas man parādījās galvā.
manā mājā tagad ir slazdi. un ir miruši pēc mana ierosinājuma un ar manu akceptu jau 6 peles.
tas ir pareizi.
un toreizējā es ir ar tagadējo mani aci pret aci. šī milzīgā pretruna. dziļi skumji. tādi apstākļi. tāda situācija.
un es nezinu, ko ar to visu tagad darīt.
un tad arī pati vienu ieraudzīju vakarā, ejot mazgāt krūzi, viena maza sēdēja virtuvē un skatījās man tieši acīs. es pasmaidīju un atvēros priekā, tad ātri atgriezos tagadnē un sapratu, ka tas ir nepareizi, ka pele ir virtuvē. man taču mājās mazs bērns, un pele grauž manus dārzeņus, viņa var pārnēsāt dažādas slimības, pat mēri! tas nav droši, ka pele ir mājā un arī viņas atstātie bemburi pie ēdiena nav labi.
es par to runāju ar opi un jau nākamajā dienā pieliekamajā parādījās 3 dažāda izmēra slazdi ar sieru virsū.
vēlu vakarā dzirdēju lamatu aizkrišanas blīkšķi.
negāju skatīties. no rīta paskatījos pieliekamajā, lamatās bija peles. lielajās bija mamma un vienās no mazajām lamatām peļu mazulis.
es skatījos un sajutu atvieglojumu, skumjas un ātri ieslēdzu galvā programmu - tā ir labi, tā ir visiem labāk un tā ir drošāk, tā ir pareizi, pelēm nav jānāk mājās.
nākošajā dienā lamatās atkal bija divas peles.
šorīt viena pele.
šorīt paskatījos uz viņu ciešāk.
mazā galviņa bija iespiesta starp metāla stiepli un koka pamatni, pelēkais kažociņš kā dzīvs. arī pelīte kā dzīva, tikai nekustējās vairs. ķepiņas palikušas pēdējā pozā, kurā beidzās dzīvība.
mazgāju traukus.
atmiņā atnāca aina no skolas gadiem. bijām kartupeļu talkā.
pa lauku brauca traktors, grieza apkārt zemi, uzraka kartupeļus un mēs, bērni, ar groziem gājām nopakaļ, lasot kartupeļus.
un tad es ieraudzīju, ka malā izmesti, atsegti smuki veidotā ligzdiņā 3 mazi nesen dzimuši pelēni. es metos klāt ligzdiņai un skaļi kliedzu, lai traktors apstājas, lai nesabrauc, nelaidu nevienu ziņkārīgo tiem klāt , apgūlos blakus un sedzu tos ar savu jaku, lai pasargātu. peles mamma turpat netālu skraidīja šurpu turpu.
toreiz es nezināju, ka vajadzēja pelēnus atstāt turpat, kur tie bija - uz lauka. tikai panest malā tos būtu vajadzējis, nolikt drošā vietā, kur tos nesabrauc.
es tos saudzīgi ieliku kabatā un aiznesu uz mājām. mājās slepeni atradu vecu kurpju kasti, ieklāju tajā vati un ieliku pelēnus, pārliecinājos, ka tie ir vēl dzīvi, jo kustējās sirsniņa mazajos plikajos rumpīšos. blakus noliku bļodiņu ar pienu.
kad atnācu no rīta pie skapja paraudzīt, kā viņiem iet, tie bija beigti. rumpīši vairs nekustējās.
es ļoti, ļoti raudāju. tādu bezcerību kā toreiz, es laikam sajutu pirmo reizi dzīvē. tā bija pirmā reize, kad saskāros ar to, ka nāve ir nāve un pat ar savu vislielāko sirdsdegsmi es to nevaru apturēt. ir apstākļi. ir situācijas. viss ir tā, kā tas ir, un es tur nevaru neko izmainīt.
aiznesu pelēnus labi tālu mežā un apglabāju zem zemes pie līka bērza, uzliku ko diviem zariņiem uztaisītu krustiņu.
es biju aizmirsusi šo notikumu ar pelēniem.
šorīt tas man parādījās galvā.
manā mājā tagad ir slazdi. un ir miruši pēc mana ierosinājuma un ar manu akceptu jau 6 peles.
tas ir pareizi.
un toreizējā es ir ar tagadējo mani aci pret aci. šī milzīgā pretruna. dziļi skumji. tādi apstākļi. tāda situācija.
un es nezinu, ko ar to visu tagad darīt.