Dārziņš

dzīvoklī parādījušās peles. jau nedēļu skapītī m zem izlietnes, kur atrodas dārzeņi, mētājas bemburi. arī pieliekamajā.
un tad arī pati vienu ieraudzīju vakarā, ejot mazgāt krūzi, viena maza sēdēja virtuvē un skatījās man tieši acīs. es pasmaidīju un atvēros priekā, tad ātri atgriezos tagadnē un sapratu, ka tas ir nepareizi, ka pele ir virtuvē. man taču mājās mazs bērns, un pele grauž manus dārzeņus, viņa var pārnēsāt dažādas slimības, pat mēri! tas nav droši, ka pele ir mājā un arī viņas atstātie bemburi pie ēdiena nav labi.
es par to runāju ar opi un jau nākamajā dienā pieliekamajā parādījās 3 dažāda izmēra slazdi ar sieru virsū.
vēlu vakarā dzirdēju lamatu aizkrišanas blīkšķi.
negāju skatīties. no rīta paskatījos pieliekamajā, lamatās bija peles. lielajās bija mamma un vienās no mazajām lamatām peļu mazulis.
es skatījos un sajutu atvieglojumu, skumjas un ātri ieslēdzu galvā programmu - tā ir labi, tā ir visiem labāk un tā ir drošāk, tā ir pareizi, pelēm nav jānāk mājās.

nākošajā dienā lamatās atkal bija divas peles.
šorīt viena pele.
šorīt paskatījos uz viņu ciešāk.
mazā galviņa bija iespiesta starp metāla stiepli un koka pamatni, pelēkais kažociņš kā dzīvs. arī pelīte kā dzīva, tikai nekustējās vairs. ķepiņas palikušas pēdējā pozā, kurā beidzās dzīvība.

mazgāju traukus.
atmiņā atnāca aina no skolas gadiem. bijām kartupeļu talkā.
pa lauku brauca traktors, grieza apkārt zemi, uzraka kartupeļus un mēs, bērni, ar groziem gājām nopakaļ, lasot kartupeļus.
un tad es ieraudzīju, ka malā izmesti, atsegti smuki veidotā ligzdiņā 3 mazi nesen dzimuši pelēni. es metos klāt ligzdiņai un skaļi kliedzu, lai traktors apstājas, lai nesabrauc, nelaidu nevienu ziņkārīgo tiem klāt , apgūlos blakus un sedzu tos ar savu jaku, lai pasargātu. peles mamma turpat netālu skraidīja šurpu turpu.
toreiz es nezināju, ka vajadzēja pelēnus atstāt turpat, kur tie bija - uz lauka. tikai panest malā tos būtu vajadzējis, nolikt drošā vietā, kur tos nesabrauc.
es tos saudzīgi ieliku kabatā un aiznesu uz mājām. mājās slepeni atradu vecu kurpju kasti, ieklāju tajā vati un ieliku pelēnus, pārliecinājos, ka tie ir vēl dzīvi, jo kustējās sirsniņa mazajos plikajos rumpīšos. blakus noliku bļodiņu ar pienu.
kad atnācu no rīta pie skapja paraudzīt, kā viņiem iet, tie bija beigti. rumpīši vairs nekustējās.
es ļoti, ļoti raudāju. tādu bezcerību kā toreiz, es laikam sajutu pirmo reizi dzīvē. tā bija pirmā reize, kad saskāros ar to, ka nāve ir nāve un pat ar savu vislielāko sirdsdegsmi es to nevaru apturēt. ir apstākļi. ir situācijas. viss ir tā, kā tas ir, un es tur nevaru neko izmainīt.
aiznesu pelēnus labi tālu mežā un apglabāju zem zemes pie līka bērza, uzliku ko diviem zariņiem uztaisītu krustiņu.

es biju aizmirsusi šo notikumu ar pelēniem.
šorīt tas man parādījās galvā.

manā mājā tagad ir slazdi. un ir miruši pēc mana ierosinājuma un ar manu akceptu jau 6 peles.

tas ir pareizi.

un toreizējā es ir ar tagadējo mani aci pret aci. šī milzīgā pretruna. dziļi skumji. tādi apstākļi. tāda situācija.

un es nezinu, ko ar to visu tagad darīt.

eu, eu, eu, viss taču ir forši un feini, ne?

The infrastructure will collapse
From carpet spikes
Throw your keys in the bowl
Kiss your husband 'good night'

Forget about your house of cards
And I'll do mine
Forget about your house of cards
And I'll do mine

Fall off the table,
And get swept under

sodien bija atnakusi ciemos draudzene un uzdavaja spilgti sarkanu nagu laku. tikko aiz gara laika uzlakoju kaju nagus un tagad izjuutu ritigi sievishkigu prieku, jo tonis ir burvigs un ienesa slimnicas ikdiena tadu + zimes parmainju. beidzot atkal pamanu,ka mazi sikuminji spej kustinat sirdi, tatad veseliba vairs nav talu aiz kalniem,wiii :))

šovakar dzersim šnabi un ar mafia  šķaidīsim sūdu, kā arī dosim sūdu.

esmu starā!
maksimā ir parādījušies kukurūzu miltu makaroni, wiii :))
līdz šim tādus varēja atrast tikai stokmanā par nāves naudām,
bet maksimā tādi maksā tikai nieka Ls 0.45, vakar jau ieprovēju, garšo mazliet savādāk kā parastie kviešu makaroni, toties šiem ir zems gl indekss un nav klāt nekādi konservanti, irdinātāji, olas, tikai pliki kukurūzu milti ar ūdeni.
ražoti runānijā, tipa bioloģiskie.

vakar biju dabas koncertzālē mērsragā.
es nezinu, kas būtu noticis, ja nebūtu varējusi tikt, tomēr tik loti vēlējos, ka tiku.
drošvien, nekas nebūtu noticis, ja ari netiktu,
bet es tiku!

jo ļoti vēlējos.

tagad klausos vidusskolas grupu h-blockx, sutinu patisonu un dzeru alu jau iekš rīgas.un ir sajūta, ka viss ir vislabākajā kārtībā.
un ir jau arī, paties!

gatavoju savā mūžā pirmo lazanju.
cerams, ka nepaliksim bez vakariņam ^_^

O_o o-o o_O

brīnumi vislaik!
šovakar pa ilgiem laikiem vīns ( citādi vairs neprasās alko, jo ikvakara zāļu tējiņas bliež vairāk kā alko hehe)
noskatījāmies generation p, pēc tam nedaudz rebertu plantu un tad vairāk umaturman (ahhh, tas zolists - mmmmmmmm, mīlēt viņu un aiztikt, neko citu ^_^)

vispār, viss ir kārtībā, beidzot saprotu kas ir kas un kas nav kas :D

nu ko, jālaiž mellenēs ^_^

šodien man kundziņš nopirka skrituļslidas, wiii, jāsāk māžoties ^_^
atvaļinājumā vismaz būs ko darīt hehhe

ražot plaši.

kā tas diez ir - vienkārši mīlēt cilvēkus, tāpat vien, bez nosacījuma.
ļoti vēlētos to uzzināt, bet vēl nezinu.

vot šitā man ir jau kuro dienu.
darbā sēžot, neprātīgi gribas iedzert kādu aliņu vai vīnu, aizeju mājās un nekā - negribas vairs.
kaut kas nav pareizi.

vienīgā vieta, kas man sāp no vakardienas 2h tenisspēles, ir dibens.
ne rokas, ne kājas, tikai dibens.

dibenteniss.

akdies, es kad redzu uz ielas kādam kājās tās briesmīgās dārza kurpes jeb lāčnāsis, man šermuļi skrien.
nu kā var tādas uzvilkt kājās kaut kur citur, izņemot savu mājas pagalmu!

vakar tādas redzēju vienam čelim kājās, šodien meitenei. abi izskatījās apmierināti un komfortabli ar saviem apaviem. es saprotu, ka ērti un tā, bet nu piedodiet, bišķ jāskatās..

bāc, tikai tagad, kad pagājušas vairākas stundas, redzu, ka man mugurā nenovelkamais krekliņš, kas plašāk pazīstams ar apzīmējumu traktoristu iedegums.
pie kam paliek aizvien sārtāks un sārtāks, tāpat kā seja.

izdzēru vienu solitos un piedzēros
lol

aizlaidu ar ričuku līdz vecāķiem , stundiņu pazvilnēju jūrmalā, uztaisīju nelielu pikniku ar līdzmaizēm un tēju, pavēroju dzelteni saziedējušo jūru, cilvēkus, kuri jau pilnās burās ķer iedegumu, papriecājos par debesīm bez neviena mākonīša, superīga dieniņa :) nenopeldējos gan, kaut arī ūdens likās feins un tāds, kurā varētu ieiet, jo negribējās riteni atstāt bez uzraudzības, bet nekas, rīt man solās būt viens vai pat divi līdzbraucēji, tad jau paspēs arī nopeldēties.
kopā nemaz baigais gabals no šī gala nesanāk - vien 20 km vienā virzienā, kopā sanāk 40 km norullēti, tā vismaz endomondo uzrāda, tā ka jā, īzī - pīzī, rīt braukšu atkal :)
wiiii

vakarnakt, triecoties ar felli pa raunas ielu, caur saziedējušo kastaņu aleju no prieka gribējās skaļi uztaisīt KWIIIIII :D jo atcerējos, ka kaut kad ziemā rakstīju cibā, ka dikti gribētu ar velosipēdu braukt pa raunas ielu, kad viss sazaļojis, smaržīgs un silts, nu un vakar šis mazais sapnītis piepildījās :))
labi, ka to piefiksēju, jo patiesībā jau katru dienu mūsu dzīvēs piepildās kāds mazs sapnītis, par ko sen paši jau esam aizmirsuši. un bieži to pat nepamanām, nenovērtējam. un tad sapnītis klusiņām, skumīgi piepildās, un nepateicīgais cilvēks par ar sirds kaktiņu par to nenopriecājas, jo dzenas tik uz priekšu, uz priekšu vienmēr. bet īstā dzīve ir tagad, nevis vakar vai rīt.
šorīt drusciņ dulla galva pēc alko pamielošanās, bet ir ok, garastāvoklis lielisks, iekšā prieciņš un pīsiņš :)