Asiize

12:15 am: "Žēl, ka cilvēkam neliekas pašsaprotami, ka ir kāds viens, kas zina, no kā mēs esam radīti."
Es tevi izsaucu uz dzelteno istabu, jo tā ir vienīgā, kur varam satikties. Istaba - free for un free of.. Tiešām tā sajūta, ka viņi visi, protams, ar distanci un dažādiem handikapiem, bet tomēr tuvojas tam dižajam, lielajam mērķim. Bet es mīņājos, nebūdama ceļā uz diženo, man riebjas, kad nokauj, tas brīdis, tā estētika, kas ap to tiek radīta. Jā, es neesmu veģetāriete, bet tomēr. Un mēs tur. Bet es nē, un ienāk Rušdi ar savu - "es būšu zeme zem tavām kājām, un tu šajās laimīgajās beigās būsi visa zeme, kas man vajadzīga..."
Un var taču tā, ka man šalc arī tāpat vien kāds ausīs, nepieliekot gliemežvāku. Ja impulsi ir pārāk daudz, ja es viņus visus cenšos noķert, es kļūstu par īstu impulsu ķeršanas virtuozu. Vanna un miegs, miegs un vanna. Man kaut kas atvēries uz mirkli, bail pazaudēt, jāķer ciet. Nē, tā nav bikšupriekša, kas vaļā, drīzāk tas avotiņš, kas bebītim galvā, un tad mēnešu gaitā aizveras ciet.
Bet man atkal vaļā! Jūs taču zināt, kas ir avotiņš?! Noteikti, un ko jūs izvēlētos sāpes vai garlaicību, nē, citu iespēju nav.
Dieviņ, dod pazemību pieņemt katru dienu, mirkli. Ar pateicību.