Vakar pa ceļam no Hosielas uz Hosielu man šķita, varbūt noķēru jūtīgumu mazliet atkal. Kā agrāk, kad pratu izdzīvot, izrakstīt, izrunāt laukā, galvā bija dzejoļi (sveši, protams), uz palodzes sapilējis parafīns, un pasaule smaržoja pēc brīnuma. :
Comments
ai, es to kaut kā savā vaļā laižu ganīties, vienmēr atgriežas,
neesmu jau nekāda aktrīze, kurai jākolekcionē emociju nianses.
varu būt arī dolomīts.
neesmu jau nekāda aktrīze, kurai jākolekcionē emociju nianses.
varu būt arī dolomīts.
(Reply to this) (Parent)
buut par dolomiitu ar monoliitu sejaa man protams arii gadaas.Peedeejaa laikaa gan gribeetos kaut kaadas savaldiibas zaales, jo esmu palikusi galiigi traka un par savu juutiigumu nevaldu.Ja tas buutu tikai kaut kas pozitiivs tad vel ok,bet citreiz pavelk uz otru pusi....vot!
(Reply to this) (Thread)
|
monolīts dolomīts
nu šmukai
nu šmukai
(Reply to this) (Parent)