:
Sievietes reizēm iedomājas, ka pats grūtākais ir nest gaismu tumsā, nosargāt vārgo liesmiņu, iedzīt rūpju krunkas sejā un poras piepildīt ar pāratbildības netīrajiem taukiem. Taču daudz neiespējamāk ir nest tumsā glāzi ūdens, iet taisni, neizliet ne pilītes, nenodrebināt roku. Lūk, tas ir pa īstam cēli, nekādu rievu, vagu, krunku, netīrumu. Tikai sakožļāta apakšlūpa.
Es šodien redzēju meiteni kā pirkstiņu. Viņa vēl nezina, ka kādā siltā vasaras vakarā visi viņas ziemas romāniņi mētāsies uz lieveņa kā līdz galam neizpīpētas cigaretes un, ha, piedāvās palīdzēt.
Es vienmēr aizmirstu, ka ar nulli dalīt nedrīkst.
Es šodien redzēju meiteni kā pirkstiņu. Viņa vēl nezina, ka kādā siltā vasaras vakarā visi viņas ziemas romāniņi mētāsies uz lieveņa kā līdz galam neizpīpētas cigaretes un, ha, piedāvās palīdzēt.
Es vienmēr aizmirstu, ka ar nulli dalīt nedrīkst.
:
Drusciņ palasīšu jums, ko Mērdoka par šo saka: "Agrāk viņa bieži bija ilgojusies pēc brīva laika, gluži vienkārši - pēc laika, kad varētu palasīt, parakstīt, padomāt, pasēdēt ar cigareti rokā, paraudzīties uz apkārtējiem priekšmetiem, parunāties klusībā pašai ar sevi. Bet tagad, kad tāds laiks bija, tas šķita pavisam citāds - it kā sabojāts, izsvītrots; šķita, ka to iepriekš jau izlietojis kāds cits, pirms šis laiks sasniedzis viņu."