:
Mēs runājām par mīlestību un mīlēšanos, un raudāšanu līdz krampjiem rokās, metro nospiestu avārijas pogu un bonbonkām. Tā varot būt (nu, par tiem krampjiem), biju paguvusi jau nobīties. Viss ķermenis notirpst, galvā sadurtas mazas adatiņas, bet rokas izliecas kaut kādā nedabīgā formā, pirksti sastingst un viss čau. Un tad pāriet, ja tu atļauj sev neraudāt. Bet var taisīt arī šovu.
:
Un tagad, šodien, pretīgi, pretīgi, pretīgi, nevis raudami izmisīgais, bet rēni grūtsirdīgais. Šķita, ka esmu jau pieradusi pie mūsu abu šurpbraukšanām, turpbraukšanām, kas notiek tik bieži. Bet nē, skumjām jāpiezogas negaidītām, pamosties un kā ar ķeblīti pa pieri - šodien viņš brauc prom. Un tas pats, kas vienmēr - kā tagad būs, ko iesākt ar garajiem vakariem, ēst gatavot vispār jēgas vairs nav. Vot, kāda es forša pašpietiekama.