Asiize

tieshi taa sajuuta, ka nekad jau nebuus citaadi, ka varbuut nemaz nav iespeejams citaadi, taa sajuuta jauc praatu, paralizee kjermeni un liek nolaadeet dienu, kad vientuliibai tika dots vaards

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, bet vienlaikus tā sajūta ļauj tūkstoškārt vairāk priecāties par katru laimīgo sekundi bez vientulības apjausmas, tā sajūta ļauj izbaudīt cilvēcības zibšņus dzīvē, tās vienkāršās, mazās lietas.
Un man vientulības sajūta ļauj runāties ar Dievu.
Un, jā, mēs esam vientuļi visu mūžu. Noteikti tādi arī paliksim. Un varbūt tas nav nemaz skumji.
Bet Tavs iepriekšējais komentiņš man spēcīgi radīja "100 vientulības gadu" noskaņu un sajūtu.
Laikam tas skumji skaistas tajā visā ir smeldze.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu ja, arii taa ir tiesa, tikai es vairs neesmu drosha, ka man ir shie mazie mirkliishi bez vientuliibas apjausmas, vairs neesmu drosha, ka kaut kas var nebuut vientuliiba. bet tas, protams, neliedz izbaudiit taas mazaas, vienkaarshaas lietas, nedz arii taas lielaas un svariigaas. vienkaarshi taas apjausma, sajusme shobriid ir spilgtaaka kaa jebkad agraak. tas saistiits ar to, kur, kaa, kapeec es atrodos, bet fakts ir taads, ka nekad nekur nekaadaa situaacijaa agraak
neesmu tik spilgti izjutusi vientuliibu, tik taustaamu un iistu. taa
vienmeer bija bijusi taada gaisiiga, kaa duumi, varbuut smaciiga, bet nekad
tik dziiva, smaga un iista kaa shobriid.

(Reply to this) (Parent)