saulītē labi Daksis skan.
interesants laiks dzīvē
a kad nav? - kad uztvere aizdrazota.
pēc sabiedriskās piektdienas vajadzēja izvēdināties.
elegantā mierā izcīnīju dienu sev, pārvarot pašas apzinību, lai pavārtītos ar Grizetti, izvejotu īstos vārdus fonā un dotos tos izstaidzināt sestdienas rīta bezsteigā. vējš baisi brēca zem Akmens tilta, varbūt par pārmaiņām, ko parasti atdzen. sildot snīpi jocīgas koka konstrukcijas aizvējā, sadistiski izbaudīju Daugavas ledus mokpilno čīkstēšanu, pavasarim nākot. ievēroju, ka krāsainie un dziedošie koku iedzīvotāji atgriežas. palīdzēju gaisa burbulīšiem atsvabināties no ziemas un atgriezties atmosfērā. sajutos kā bērns, bakstot aizsalušo upi zābaku purngaliem un pie rokas atrastiem zariņiem. vai tad mums visiem saules gaisma mazliet neatgādina priecīgo bērnības laiku? varbūt tas ir viens no iemesliem, kādēļ smaidīgāki esam skaidro debesu dienās.
līdzi, atgriežoties ielu mudžeklī, paņēmu dažus pumpuriņus un citus dzīvības miera amuletiņus.
vakardienas otra puse aizritēja dalītā vājprātā ar sievu, apturētas apokalipses iespaidā.
šodiena arī rādās jauka. produktivitāte kūsā un nākotne vairs nebiedē nemaz.