nav plānotāja
vai arī jūtu
tikai emocijas, kad ādā ievīstītās iekšiņas darbinātas mērķiem, ko pati pasludinu par ''vajag''
nekādas disciplīnas
un tici muļķa skuķim, nav nemaz tik viegli pārslēgties, kad visu dzīvi esi bijis zem kāda acu pāra
vai tur vecāki, vai kāds skolotājs, pasniedzējs, vai vismaz dvēselīte, dēļ kuras neaizmirst, ka ir 14.februāris
nereti apciemo aizdomas, ka viss ir padarīts, jo nekas jau nemaz nebija jādara
nekāda ''uz''
sviestainās darba maiņas ir tas, kas notiek
pēc tam tikai neregulāra gulēšana, kad vien var un saimniecības uzturēšana
visas, gan mirklīgās, gan slepenās, gan negribētās tikšanās ar tiem, kuri vēl aizvien ir tepatās saldsērīgi izceļ tukšumu
mūris ir augšamcēlies, kad atceros Māras zīmējumu, ar ko pirms gadiem sešiem viņa centās izskaidrot savu redzējumu par mani
mēs jau nemaz nemainamies
atkal jāgaida pavasaris
un tas mirklis, kad skaistās pagātnītes iesienas tagadnē, nākotnē un visas dzīves laika bantītē, lai atgādinātu - Tu dzīvo
viss ir dzīvs
katra daļiņa šī neaptverami skaistā Visuma
un viss atkārtojas, kā meitene no Sibīrijas šonakt, dēļ lietotajām dzirām
tāpat pāries arī mirklis un turpināsies dzīvības haoss
tāpēc rodas neatbildami jautājumi, kas visu apķēza ar bezjēdzību
kā gan es gribētu, lai jūs redzat to, ko tagad redzu es