šonakt klausījos kā snieg. ierakstīt gan nesanāca, līdzinājās sīkam lietutiņam palēlinājumā.

eh, pirms kādiem 3-4 gadiem pazaudēju brāļa izlaiduma gredzenu. izvēlējos to noklusēt, apstākļi nebija glaimojoši, un katru reizi satiekoties, sirdsapziņa grauza, redzot savu izlaiduma gredzenu brāļa pirkstā. taču šodien viss ir mainījies. kaut kā, vadoties pēc iegravētā vārda, uzvārda pirmā burta un gada, cauri interneta dzīlēm, atradējs godprātīgi sakontaktējās ar īpašnieku. labi, ka ar humora izjūtu mums trim problēmu nav, stāsta paplašinātā versija tagad liekas visnotaļ smieklīga un, pie reizes, būs vēl viens jauks izbrauciens uz Vecāķiem.