lūpas sakošļātas, cenšoties noturētu kaut drusciņu līdzsvara. kā naktstauriņš apdullis, pilsētas lampu apdedzinātiem spārniem, cenšos nepadoties vecām orbītām. mūžīgais troksnis pārmāc pašu, nedabiskās strūktūras vienkārši nomāc. skumji, kad vakaros atliek vien nojaust, ka kaut kur, aiz aukstiem kalniem, izdeg debess saulrieta krāsās, kā ugunskuri tajos mierpilnajos vakaros. pats laiks izkūst uz asfalta, kā skābe, izsvilinot bedres, bet ielas svētums saslaucīts tās galā, metot ēnu nepārejošu. domāju par kļūdām un to cenām, izlabojot bilanci. un naktīs neļauj gulēt aiz loga notiekošais, bet tikai tad, ja pati neesmu tur. sveiks, jūlij un jaunā sekunde!