May 15th, 2015

01:00 am

nodzīvojusies līdz nelabumam. apzinos savu spēku, to pašu kāds Tevī, ikvienā. ar to paveikt varētu to, kas nepieciešams, bet es nezinu, kas tas īsti ir. bezmērķīga dzīve, tāda pati, kāds izvērtās mans klejojums rietumos. un kāds ir jūsu mērķis? esmu ievērojusi, ka biežāk izprotu sevi, raugoties citos. gluži tāpat kā toreiz, kad man bija četrpadsmit gadu, sekoju baram un nonācu mežā, kur cilvēki, kuri man jau daudz bija iemācījuši, pasniedza jaunu atziņu: mokot trīs vai četras mazas meitenes, viņi piedāvāja man piedalīties, bet es atteicos un gāju prom, jo no malas tik daudz vieglāk saprast. un tā es, no malas, raugoties uz jums, cenšos saprast sevi. raudzīties sevī nesanāk, vienmēr kāds iztraucē. kā vakar, kad ar izslēgtu telefōnu un pilnām iekšām sēdēju uz mīļākā Kronvaldparka soliņa. mazliet salstot, jo saule jau ripoja lejā, mums jau vairs nemanāma, es vēroju pīles, kas darīja to pašu, ko vienmēr. tad mani uzrunāja divi vīrieši no baznīcas. mēs sapratām, ka piekrītam viens otram par visu lietu kārtību, bet definējam savādāk. viņiem pasaka priekšā, kas man derdzas, tāpēc tam neļaujos. bet ir dažas mācības, kam man vajadzētu ļauties. It visam savs iemesls.

un man riebjas tie paši jautājumi, kamēr pašas stāsts vēl nepilnīgs un atbildes nevērtīgas. atliek nirt zilpelēkās acīs, kamēr okeāns nav sasniegts, bet arī tas vairs ilgi nelīdzēs, jo beigsies svaigo pāru, atliks dzīres un tukši sapņi, tad būs atkal jāblandas. kur vēl? kā vēl? es laika gaidu zīmes, kas parasti nāk caur jums. uz sevi esmu beigusi paļauties, bet nekas labs no tā nav sanācis. viss it kā izmēģināts, taču nemaina neko. tas ir kā spaidīt salūzušu ierīci vai bakstīt tikko iegūtu. gaidu, kad kaut kas iedarbosies, nezinot, kam tam jābūt, kā kāda nezināma autōra nenosaukta dziesma.