kad piespiedu kārtā esi ar kādu kopā 24/7, vienlaicīgi spraucoties cauri grūtībām, neizbēgami rodas spēcīga saikne un dziļāka izpratne vienam pret otru.
un nav viegli atzīt, ka tomēr ne vienmēr pietiek spēka, ka vājuma brīži pilni pretīgas sevis žēlošanas, ka gaidi no citiem atbalstu, kas nav pat skaļi izteikts, tad savās mēmajās skumjās vaino tos tuvākos, par to vainojot sevi, iesprūstot kaut kur starp ķēmīgas čūskas galvu un mutē iekniebtu astes galu, rodot mieru tikai tad, kad tā pati sevi apēdusi un pāri palicis pliks nekas. tikpat tukšs kā pats.
specifiskas žokļa iedzimtības dēļ, esmu pieradusi pie konstantām sāpēm tik ļoti, ka īsti vairs pat tās nejūt. atvieglojuma ripas esmu ziedojusi kādam, kuram mazliet vairāk vajag. interesants eksperiments, redzēsim, ko māte daba šoreiz sniegs.
cikliskums, protams, nav nekur aizmucis, bet leņķi sašaurinās noteiktos punktos.
un gluži kā bērns, dažbrīd skumstu par to, ka nav vairs iespējas bildes taisīt, solot sev, ja tāda vēl kādreiz būs, centīšos interesantākiem rezultātiem, labi zinot, ka mānu pati sevi.
tā nu te, franču zemē, viena latviete un viens vācietis, abi dzimuši gandrīz reizē, cīnās ar nogurdinošām kaitēm, mēģinot saglabāt kopējo garu dzīvu, kad es vārga, viņš ķeras pie stūres un otrādi. atliek dziļi ieelpot, zem izelpas nočukstēt "c'est la vie", izspiest no sevis smaidu, jo nav jau tā, ka nebūtu par ko, tad turpināt, atceroties, ka nevienam jau nav viegli un labākas dienas vēl tik priekšā.
