atgriešanās Romā liek justies kā mājās. jau zināmas ielas un draugi. nekādu problēmu. pats vakars arī skaists un veiksmīgs. saulriets krāsoja debesi pat zaļganīgos toņos, kalnu silueti iezīmējās aizvien tumšāki, pilsēta izskatījās kā izlieta zvaigžņu jūriņa starp tiem. te beidzot arī redzams rudens. ķermenis atpazīst, viss atkal līdzsvarā, es dodos pareizajā virzienā. šī sajūta bija pametus, kad aizdevos vēl tālāk uz dienvidiem. bet tad sirdsbalss vairs neizturēja, lika mainīt plānus, apgriezties uz papēža un desmit stundās pieveikt jau pusi ceļa.
divas trīs pieturas uz tad mājas, Liona.
