sapnī zilpelēkas vārnas izmantoja ielu minkas, pa visu pilsētu pārvietojoties uz viņu mugurām. varbūt tāpēc, ka nesen ievēroju lēno vārnu invāziju hosteļa pagalmā. sākumā bija zvirbulērni un baloži. pa vienam aizvien biežāk pagalmā sāka uzturēties visādi minkas, kuri putniņus medīja un visādi citādi iekaroja teritoriju. kādu laiku valdīja miers - putni kokos un minkas visur citur. bet nesen tās vārnas uzradās, knābdamas minku astes galos un kaitinot pēc pilnas programmas. ceru, šitam nesekos suņi.
vēl aizvien jūtams brīvdienu pozitīvais lādiņš, īpaši šis mirklis jeb zvaigžņu upe:

aptuvena ilustrācija tam, iekš kā es vēros, kad pirts kūres procesā, ap pusnakti, ellīgi sakarsusi ar saujiņu citu kūpošu smaiduļu, uz mugurām guļot, ļāvāmies mazās festivāla upītes vilnīšiem mūs dzesēt, kamēr dzelmē starp skaistiem akmeņiem līkločoja zivtelītes, ripinājās gliemežvāki, gar deguniem lidinājās zilas un zaļas mazspārītes, bet tauriņi laikam jau čučēja. iespējams, nostrādāja seno rituālu ievērošana.
paldies, Mārtiņam, kurš uzdāvināja zilo velo, kas ir labs rumaks, izturēja daudzus kilometrus.
paldies, Henrikam, kurš pareklāmejis Kortasāru, atgādināja to beidzot izlasīt, kas arī ceļā izdevās.
arī ukulele ir labs ceļa biedrs.
un ceļš, nerunājot par kvalitāti, ir labākais atpūtas veids, vismaz priekš manis. vējš paņem līdzi liekās domas, saule dāvā jaunus starus nepelnīti aizmirstajam un iespaidu rindas aizpilda plaisas.
viss atkal ir viegli un interesanti, ticība visaptverošai kārtībai atgūta.

vakar tika baudīts lietus. šodien laba daļa populācijas savilksies pozitjivčikā, atstājot te vairāk gaisa un vietas asfalta džungļos. lai kā gribētos, augstāk par savu šnobeli neuzleksi, nevaru nobriest tik strauji, jo dabā savi likumi, bet gaidīšot tik un tā.